J. Soikāna Ludzas Mākslas skolai – 30 gadu jubileja!

Šī gada maijā Ludzas J. Soikāna Mākslas skolai lieli svētki – 30 gadu jubileja. Kā jau ierasts, jubileja ir ne tikai svinību, bet arī pārdomu un rezultātu apkopošanas laiks. Ar jautājumiem par to, kāds tad bijis darbs šo gadu garumā un kādi bijuši rezultāti, laikraksts “Ludzas Zeme” vēršas pie skolas vadības un arī pie skolotājiem. Kā jau varēja gaidīt, stāstāmā bija daudz, turklāt tas bija saistošs un interesants.

– Grozi, kā gribi, galvenokārt skolas panākumus un līmeni nosaka skolotāji. Par to arī mūsu pirmie vaicājumi. Kuri bija pirmie skolas skolotāji, cik ilgi viņi nostrādāja? Kāds ir pašreizējo skolotāju stāžs, kuri pasniedzēji strādā visilgāk?

Direktore Sandra: – A. Kūkoja veidotais skolas kolektīvs bija tas, kurš mani pieņēma savā saimē 2001. gada 1. februārī kā savējo, tā teikt, galīgi zaļu gurķi ar pedagoģijas bakalaura diplomu kabatā, bailēm un bažām: vai es kaut ko tādu varu, un vecmammas sakāmvārdu galvā “paņēmi grožus rokā, nesaki, ka nevari noturēt”. Viņi toreiz dāvāja man savu uzticību, tā bija un ir abpusēja. Esam kopā gājuši grūtiem un priecīgiem brīžiem cauri. Esam bijuši liecinieki viens otra izaugsmei. Esam sagaidījuši pieaugam sava kolektīva saimi, bet esam arī pavadījuši mūžībā. Lai gaiša piemiņa: Oļegam Ježkovam, Nikolajam Isakovičam, Edvīnam un Marijai Terentjeviem, Jānim Beitānam, Artūtam Valteram, Antonam Kūkojam, Sergejam un Viktoram Balahovskiem, Leonam Ančānam, Pēterim Gailumam. Esam tincinājuši, kā tas ir būt pensijā Ausmai Probukai, Aleksandrīnai Aišpurei, Venerandai Valterei, Vijai Morisonei, Lidijai Kopeikai. Esam vairāk vai mazāk sekojuši to mākslas skolas kolēģu gaitām, kas pēc savas gribas vai apstākļu spiesti izvēlējās citu ceļu: Inga Laganovska, Vinsents Kūkojs, Līga Kondrāte, Ieva Unda, Ingrīda Tukāne, Haralds Urtāns, Igors Dombrovskis, Andris Misāns, Gunita Misāne-Zālīte, Inese Dembovska, Andris Aļošins, Jānis Noviks, Ēriks Katkevičs, Raivis un Renārs Rudzgaiļi, Jolanta Trimalniece. 

Pašlaik šķiet, ka esam pieaugušāki, pieredzējušāki, gudrāki, varbūt arī viedāki, kā tas bija pirmsākumos. Gan Antonam Kūkojam, gan Jurim Soikānam, gan ikvienam skolas saimē, gan Ludzas novada un Rēzeknes novada pašvaldībai, gan Dieviņam lielais paldies, ka kolektīvs ir praktiski saglabājis savu kodolu no pirmsākumiem: Inta Terentjeva, Ināra Mikažāne, Inese Kaziniece, Iveta Ladusāne, Tatjana Kivļeva, Maija Gailuma un pieņēmis savā saimē tos, kuri atnāca, tā teikt, manā laikā un palika: Vjačeslavs Fomins, Ineta Zvonņikova, Nonna Zaezerska, Lidija Kopeika, Ineta Kocere, Inta Strode, Marika Čerņavska.

Skolotāja Maija Gailuma (Nautrēni): – Nautrēnu filiāli, nodibināja Antons Kūkojs vienlaicīgi ar Ludzas mākslas skolu 1991. gadā. Pirmie skolotāji Nautrēnos bija Vinsents Kūkojs un Sandra Vorkale. 1992. gada1. septembrī darbā tika pieņemts Pēteris Gailums, bet 1993. gada 3. janvārī darbā tika pieņemta Maija Gailuma, kura līdz pat šai dienai, nepārtraucot darba stāžu, strādā par zīmēšanas, veidošanas, gleznošanas, kompozīcijas, mākslas valodas pamatu skolotāju Nautrēnu filiālē. Pirmie bija 9 audzēkņi, kuri pabeidza skolu 1995. gadā. Tas bija pirmais izlaidums. Diplomdarbi līdz pat šai dienai atrodas Nautrēnu ambulancē.

Skolotāja Ineta Zvonņikova: – J. Soikāna Ludzas mākslas skolā strādāju 17 gadus. Nezinu, cik skolēnu mācījās pirmajā mākslas skolas darbības gadā, bet es biju starp tiem audzēkņiem. Mācības mākslas skolā uzsāku pirmajā mākslas skolas dibināšanas gadā. Atceros vēl, ka skola atradās netālu no Ludzas pasta ēkas, bija feini pēc skolas apciemot mammu, jo viņas darba vieta tolaik bija pastā, un dalīties par saviem spilgtiem iespaidiem par mākslas skolā pavadīto laiku.
Skolotāja Iveta Ladusāne: – Esmu mūsu, manas, tavas J. Soikāna Ludzas mākslas skolas absolvents. Mani skolotāji bija A. Kūkojs un H. Urtāns, kuri manī ielika pamatu pamatus manai radošai domāšanai un apziņai, ka māksla ir komplicēts notikums ikkatra cilvēka dzīvē. 
Pedagoģiskās prakses vietas meklējumos ilgi nenācās domāt, iegriezos savā dzimtajā mākslas skolā un Antons ar atplestām rokām teica, ka esot pašā laikā. Tobrīd daudzi skolotāji arī studēja un bija nepieciešams cilvēks, kurš palīdz mācību procesa īstenošanā. Tā nu jāsaka, laikam tas bija īstais un pareizais brīdis manā dzīvē, kad mans un mākslas skolas ceļš krustojās atkārtoti un liktenīgi. Tā nu jau 22 gadus esmu šeit un tagad atvērta, intuitīva, pozitīva un radošu domu jundīta, lai kopā ceļotu mākslas pasaulē un svinētu dzīvi.

– Varbūt var kaut pāris teikumos raksturot katru pedagogu? Jo tiešām katrs skolas pasniedzējs ir spilgta personība.

Skolotāja Maija Gailuma (Nautrēni): – Es gribu pateikt milzīgu paldies mūsu skolas vadībai par ļoti lielu paļaušanos uz skolotājiem, atbalstīšanu, kolektīva interešu ievērošanu, draudzīga kolektīva uzturēšanu. Forši, ka mūsu Sandrai izdodas uzturēt kolektīvā pozitīvu, profesionālu gaisotni. Inetai un Ivetai paldies par metodisko darbu, katra skolotāja iesaisti radošajos procesos, pašdisciplīnu, dokumentu savlaicīgu sagatavošanu un izskaidrošanu. Liela atbildības nasta ir mūsu Tatjanai Kivļevai, kura ir zinoša un pretimnākoša kolēģe ar augstu atbildības sajūtu, iejūtīga un prot atrast katram uzmundrinošus vārdus. Esam kopā svinējuši gan svētkus, gan visi viens otru atbalstījuši skumjos brīžos. Pa šo laiku notikusi neliela kadru maiņa. Nautrēnu filiālē vienu gadu nostrādāja jauna skolotāja, bijusī absolvente – Jolanta Trimalniece, kura mācīja datorgrafiku. Pašlaik šo priekšmetu māca Inta Strode, arī jauna skolotāja, radošā, inovatīva, izdomas un fantāzijas apveltīta, praktiska un atbildīga, brauc uz Nautrēniem no Ludzas. Atceros pirmsākumus, daudzos konkursus, izstādes, kuratore un iniciatore bija Ināra Mikažāne. Vienmēr, braucot no pedagoģiskās padomes sēdēm Ludzā, biju patīkami pārsteigta par idejām, ko ieguvu, par uzmundrinājumiem. Ināra bija tas cilvēks, kuram ideju galvā netrūka, un parasti viss veicās uz 10. Enerģiska un dzīvespriecīga, un ļoti laba saimniece. Pēc sēdēm varējām nobaudīt visus lauku gardumus,  ko viņa bija sarūpējusi. Īpaši atceros marinētos gurķīšus upeņu sulā. Tas bija radošs, glezniecisks šedevrs.

Direktore Sandra: – Es zināmā mērā esmu piekritēja domai, ka par pedagogu ir jāpiedzimst, ir jābūt aicinājumam. Bez aicinājuma tikai ar noteiktu “metodisko instrumentu” kopu un zināšanām ir par maz, lai būtu par pedagogu, kurš spēj aizraut, iedvesmot, spēcināt, atvērt, atrast atslēdziņu uz audzēkņa sirdi. JSLMS saimē tādi skolotāji ir. Katram ir savas stiprās puses, katram ir savas vājās puses, bet, visiem kopā esot, tas izlīdzinās. Mēs esam tik stipri, cik vājākais no mums. Brīnišķīgas ir Ināras Mikažānes idejas un to īstenojums telpu noformējumiem, spēja nodot bērniem brīvības garšu krāsu pielietojumā un vienkāršu skaidrību glezniecības pasaulē, neatņemamo humora izjūtu, dabas mīlestību. Inesei Kaziniecei ir spēja rosināt uz pārdomām un filozofiskām sarunām. Intai Terentjevai piemīt mērķtiecība, smalkums un precizitāte. Ērikam Kudlim vienkāršība, labestība, siltums, humora izjūta un meistarība māla pasaulē. Vjačeslavam Fominam talants grafikas jomā un pasaules līmeņa varēšana tajā, viņš ir JSLMS saimes stiprais plecs. Ivetai Ladusānei piemīt sirds gudrība, radošums, atvērtība jaunajam, dzīves prieks. Inetai Zvonņikovai – atbildības sajūta, precizitāte un fantastiskās darba spējas. Maijai Gailumai – spēks, radošums, darba spējas un zināmā mērā ziedošanās, jo Nautrēnu filiālē vienā personā viņa ir bijusi skolotāja, saimniecības daļas vadītāja, apkopēja utt. Inta Strode ir drosmīga, radoša, atvērta mācībām un izaugsmei. Tatjanai Kivļevai, kura ne tikai zina, kur ir kāda grāmata, kāds dokuments, no skolas lielajā saimē rūp, kā katram palīdzēt. Marika Čerņavska ar zināšanu dziļumu, prasmi prot vadīt sarunu un atraisīt audzēkņu pašiniciatīvu. Nonna Zaezerska, Ineta Kocere, Lidija Kopeika ir mūsu “meitenes”, kuras rūpējas par to, lai ir tīrs, lai ir droši, lai ir smaržīgi un viss savās vietās.”

– Cik skolēnu šo gadu laikā ir absolvējuši skolu?

Skolotāja Maija: – Statistika ir pie vadības, tomēr, ņemot vidēji, šos gadus katru gadu beidz 5-8 Nautrēnu jaunieši, zinu, ka kopā Ludzā vidēji aptuveni pabeidz 36 audzēkņi gadā.
Direktore Sandra: – Ja pirms pieciem gadiem, kad Dite Čepule (mākslas skolas absolvente) veidoja infografiku bija 22 izlaidumi, un togad bija divdesmit trešais. Tad šogad būs 28. izlaidums. Un līdz šim JSLMS ir absolvējuši 580 audzēkņi.

– Atgriežoties pie pirmsākumiem, kādas nodaļas un klases skolā darbojās, to atverot, un kāda tā ir pašlaik. Kādas nozares, specialitātes, žanri ir nākuši klāt? Varbūt kaut kas arī pa šiem gadiem izzudis?

Direktore Sandra: – JSLMS īstenojamās profesionālās ievirzes izglītības “Vizuāli plastiskā māksla” kodols ir nemainīgs. Kāds priekšmets var pienākt klāt, kāds var aiziet, kāds var iegūt citu nosaukumu, bet būtība paliek nemainīga. Ceļojums mākslas pasaulē skolmeistara-mākslinieka vadībā, lai bērns atklātu sevi tajā un šo pasauli sevī, lai notic saviem spēkiem un ar sirds siltumu acīs skatās dzīvē, būdams drošībā un īsts, radīt un meistarot gatavs.

Skolotāja Ineta Zvonņikova: – Uzsākot mācības tālajā 1991. gadā, mākslas skolā bija iespējas apgūt aušanas pamatus un visas nepieciešamās lietas, kas saistītas ar šo amatu. Beidzot mākslas skolu arī mans diplomdarbs bija aušanas priekšmetā – veste un svārki ar austiem elementiem. Iespējams, ietekmējoties un izbaudot aušanas procesu Ludzas mākslas skolā, nolēmu arī turpināt mācības Rēzeknes mākslas koledžā tekstila nodaļā. Nomācoties tur piecus gadus, krasi mainīju savas domas un iestājos Daugavpils universitātē tikko atvērtajā datordizaina nodaļā, kaut gan beidzot mācības Rēzeknes mākslas koledžā ieraksts diplomā – vizuālās mākslas skolotājs – ļāva uzsākt darba gaitas, bet vēl nebija īstais laiks. Tagad JSLMS aušanas pamatus var apgūt tikai teorētiski, jo darbs materiālā priekšmetā ir darbs ar tekstilu, taču praktiskas iemaņas, aužot īstās stellēs, vairs nav iespējamas. Toties plašas iespējas ir darbā ar datoru, grafiskajām planšetēm, vārdu sakot, tehnoloģiju apgūšana notiek pilnā sparā.

Te tādas smieklīgas atmiņas no manis, salīdzinot skolas pirmsākumus un tagad. Uzsākot mācības mākslas skolā, bija tādas interesantas, jautājošas sajūtas – kā tā var būt, ka direktors visu laiku ir skolā, un tad, kad pāris reizes bija manīts staigājam pa skolu basām kājām un izpūrušiem matiem, sapratu, ka viņš dzīvo skolā! Tagad Sandra skolā nedzīvo.

Skolotāja Maija Gailuma (Nautrēni): – Pašos pirmsākumos Nautrēnu filiālē bija lielas problēmas ar telpām, jo nodarbības notika ar malkas apkuri aprīkotās klasēs (tolaik bija 2 telpas), kurās ziemā guaša krāsas sasala. Kopā ar bērniem mēs tās likām metāla bundžās ar ūdeni un kausējām uz oglēm. Paši gatavojām savus ogles zīmuļus – malkas krāsnī no bērzu zariem, tos vispirms likām metāla bundžās no izlietotās kafijas, kuras aizvākojām. Ar šiem pašizgatavotiem zīmuļiem skicējām savu ciematu, baznīcu un dabu. Interesants laiks bija. Mani bijušie absolventi šo posmu atceras kā foršu piedzīvojumu. Mācību priekšmeti bija – zīmēšana, gleznošana, kompozīcija, keramika. Tikai jau vēlāk viss sāka mainīties, nāca klāt arī citi priekšmeti atbilstoši prasībām. Mūsdienu mākslas izglītība ļoti atšķiras pēc būtības. Klāt ir nākuši priekšmeti, kuri saistīti ar tehnoloģiju apgūšanu. Ļoti gribētos, lai mācību programmā bērniem ir arī dažas teātra stundas, arī runas mākslas stundas, kustību nodarbības, tas mūsdienās integrējas. Laikmetīgajai mākslai robežas ir pazudušas, kur ir grafika, kur ir video, kur ir teātris. Mūsu skolas bērni ir ļoti izdomas bagāti, atraktīvi, vajag tikai impulsu, grūdienu un pamudinājumu un viss notiks.

– Vai skolas rīcībā ir ziņas, cik no skolas absolventiem izvēlējušies turpināt mākslas studijas, cik no viņiem kļuva par profesionāļiem?

Direktore Sandra: – JSLMS cenšas apkopot informāciju par absolventu turpmākajām gaitām. Neesam rēķinājuši procentos, kāda daļa no viņiem ir izvēlējušies saistīt savu dzīvi ar mākslas lietām, bet gribas ticēt, lai ko viņi būtu izvēlējušies, viņi dara to no sirds un profesionāli. Jauki lasīt absolventu atmiņas. Te Ingas Dalibas (Jeršovas) stāsts. “Manas atmiņas par Ludzas Jura Soikāna mākslas skolu (toreiz pat tai nebija piešķirts Jura Soikāna vārds) saistās ar koka ēku Stacijas un Kr. Barona ielu stūrī. Ar pāris telpām, kas tika apaļu malkas krāsniņu sasildītas ziemā, tā laika direktora Ontona Kūkoja kabinetu, kas allaž bija gana krēslains un dažādu skiču, gleznu, grāmatu pārpildīts. Smaržoja pēc pasteļkrītiņiem. Arī paša mākslinieka roku pirkstu gali nereti bija krāsaini no tiem. Ja nu gadījās tur tikt ieaicinātai, tad sarunas ieilga vismaz uz pāris stundām – par dzeju, par Latgali, par dzīvi, par krāsainajiem dabas skatiem, kas, godīgi jāatzīst, toreiz mani maz aizrāva. Es apguvu zīmēšanu ar zīmuli, ogli vai tušu pie skolotājas Intas Terentjevas, darbi galvenokārt bija melnbalti. Nu tāds, kāds mēdz būt jaunības maksimālisms – melns vai balts. Tikai ar gadiem saproti, ka dzīvē un cilvēku attiecībās ir starptoņi un krāsas. Tie bija 90-tie gadi, viss vēl Latvijā un Latgalē modās un tapa. Pirmie teksti un mazās pieticīgās iespiestās grāmatiņas latgaliešu valodā. Pilnas Ontona sajūsmas par dzimto malu un Intas grafiku ilustrētas. Arī mani vārgie centieni kaut ko sacerēt, kaut ko uzzīmēt. Tā bija, tā vairs nebūs, būs citādi. Skola pēc tam nu jau divreiz mainījusi lokāciju, augusi savā varenumā un drosmē būt radošiem, savdabīgiem un dāsniem kā latgaļu dvēsele. Lai tai saules mūžs!”

– Kuri ir pazīstamākie skolas absolventi? Iespējams, ka viņi ar panākumiem darbojas arī kādā pavisam citā jomā, bet tomēr var sacīt, ka tie ir mūsējie? 

Direktore Sandra: – Sintija Ditļa pēc JSLMS iestājās Rīgā Baltijas starptautiskajā akadēmijā un kļuva par digitālo dizaineru. Marija Satibaldijeva pēc JSLMS iestājās Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolā, veiksmīgi absolvēja, tagad studijas turpina Nīderlandē Bredas universitātē bakalaura programmā, Amsterdamā maģistrantūras programmu arhitektūrā. Jūlija Garbuzova un Mihails Sidorins studē Latvijas Mākslas akadēmijā. 
Agnese Kalvīte studē grafisko dizainu Kopenhāgenā. Dite Čepule studēja grafisko dizainu Dānijā, turpina profesionālo darbību turpat un JSLMS 25-tajā dzimšanas diena izstrādāja infografiku mākslas skolai.
Nauris Jefimenos pēc JSLMS iestājās Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā (koka dizaina nodaļā), tad LMA Latgales filiālē apguva grafisko dizainu, šobrīd viņš ir talantīgs interjera dizainers. 
Olga Stepanova par savu profesionālo darbības jomu izvēlējās arhitektūru un studēja Sanktpēterburgā.
Ērika Kravitz (Kovnatore) dzīvo un strādā Izraēlā. Dziļi, talantīgi un meistarīgi raksta, darina brīnišķīgas rotas.
Lana Bikavniece (Volžankina) strādā franču licejā par vizuālās mākslas skolotāju.
Aivars Bulis, Lana Bikavniece (Volžankina), Guna Klauča (Bārbale), Džeina Jākobsone (Bārbale), Inta Pule, Katrīna Kūkoja, Anna Mašņikova, Baiba Savicka un daudzi, daudzi citi… 

Skolotāja Maija Gailuma: – Nautrēnu filiāles talantīgo bērnu ceļi ir dažādi, bet vienu es droši varu teikt, viņi prot orientēties mākslā un novērtē cita cilvēka devumu, zina, kas ir vērtīgs mākslā, un gadatirgū prot izvēlēties pašu stilīgāko keramikas trauku. Izlaidumā viņi paši saka: “Mēs mākslas skolā iemācāmies pacietību un apgūstam daudzās iemaņas, ko skola piedāvā”. Skolotāji ir bezgala pateicīgi par sadarbību, vairāku gadu garumā. Ar mākslu savu dzīvi ir saistījuši daudzi audzēkņi: Aija Rjabovska (LMA) gleznotāja, Alīna Zubkova (LMA) mākslas zinātniece, Jolanta Trimalniece (RTU) datorgrafiķe/dizainere, Ramona Vucāne (LLU) ainavu arhitekte, vides dizainere, Laura Gleizde (LLU) būvinženiere, arhitekta palīgs, Laima Andrejeva (LMA) gleznotāja, ēku dizaina veidotāja, Agrita Jasāne (LU) mājturības skolotāja, Anda Miščenko (LMA) modes dizaina nodaļa, modes dizainere, strādā Londonā, Sintija Ludborža pabeidza Radošo mākslu universitāti Londonā, iegūstot mākslas bakalaura grādu modes menedžmentā un mārketingā. Es minēju tikai tos, par kuriem vairāk zinu, bet daudzi absolventi studē Rēzeknes Dizaina vidusskolā restaurācijas nodaļā un tekstila nodaļā, piemēram, Diāna Pujate un Vita Martinova, un citi audzēkņi. Prieks par visiem, kuri šo jauko mākslas pasauli turpina izzināt dziļāk un pamatīgāk.

Skolotāja Iveta: – Ikviens, kurš ir piedzīvojis JSLMS, ir mūsējais un nav bijušo, visi ir savējie. Ir tādi, kuru ceļš ir pavisam nedaudz krustojies, bet, sirds aicināti, ir vairāk vai mazāk saistīti ar mākslu. Arī Ivo Grigalis “Latgaliešu Reps” dzied par mākslas skolā piedzīvoto laiku.

– Vai, cik un kuri skolas absolventi paši strādā skolā par pasniedzējiem?

Skolotāja Ineta: – Esmu gan mākslas skolas absolvents, tagad arī mākslas skolas pasniedzējs. Sajūtas ir fantastiskas, iespējams, sasaistot bijušos, pavadītos laikus mākslas skolā esot audzēknim un tagad, ieņemot citu lomu mācību iestādē, vēl arvien un bieži mēdzu uz lietām palūkoties no audzēkņu skatupunkta, tas sekmīgi ļauj īstenot savu pedagoģisko darbību, izprast ar mācību procesu saistītās lietas, meklēt un atrast veiksmīgus metodiskos paņēmienus kādas tēmas izpratnei un apzināties savu lomu un nozīmi, nododot zināšanas saviem foršajiem audzēkņiem.

Skolotāja Iveta: – Līdzīgi kā Ineta arī esmu JSLMS “produkts”, kas ir piedzīvojis audzēkņa lomu, tad arī skolmeistaru mācekļa lomu, secīgi pedagoga lomu varu piedzīvot vēl šobaltdien. Nekad neesmu izlikusies par ko vairāk, kas esmu. Patīk sajusties, kad esi “uz viena viļņa” ar audzēkņiem. Manis “tapšanas formula”, piedzīvojot šo ceļu mākslas skolā, ļauj man lūkoties uz visiem procesiem no dažādiem skatpunktiem un pieņemt pareizos lēmumus, organizējot mācību procesu, ņemot aktīvu dalību un izbaudot personību tapšanas procesus.

– Kā veidojušās Jūsu personiskās attieksmes ar skolu? Kas visvairāk palicis atmiņā?

Skolotāja Ineta: – Iespiedies atmiņā darba uzsākšanas laiks mākslas skolā. Ak, cik nedroša es biju. Arī visi turpmākie gadi līdz šim brīdim – pilnveidošanās process profesionālajā jomā turpinās nepārtraukti. Būtībā, atskatoties uz pagājušo laika periodu, saprotu, kā ir veidojušās manas personīgās un līdz ar to arī darba vērtības. Uzkrātā pieredze pedagoģiskajā darbā un sadarbībā ar kolēģiem, vispār ar visiem dzīves laikā satiktiem cilvēkiem, lieliem un maziem, ir fantastika instrumentu kopa, kas ļauj tos izmantot dažādās dzīves situācijās, jomās un baudīt darba procesu tiešākajā vārda nozīmē. Ar katru nostrādāto gadu mācību iestādē es saprotu, ka tas ir mans sirdsdarbs. Darbs ir bauda, nevis apgrūtinājums. Iespiedusies atmiņā un turpina būt tāda īpaša labbūtības sajūta, esot skolā, tāda pati bija, kad biju mākslas skolas audzēknis un tāda ir tagad, kad esmu māksla skolas darbinieks. 

Tatjana Kivļeva: – Mēs bijām kā lielā bišu saime! Liels, īpašs un ļoti dzīvs organisms. Visu saimes locekļu kopējais uzdevums bija mākslas skolas, kā mācību iestādes stiprināšana. Strādājām divās maiņās – citi no paša agra rīta līdz pat vēlām vakaram. Audzēkņu skolā vienmēr bija daudz – vidēji Ludzā 20 grupas ar 6-8 audzēkņiem grupā. Visu vajadzēja paspēt un mēs, kā darba bites nesām, krāvām, mācījām, rotājām, remontējām, kārtojām. Nebija ne mašīnu, ne telefonu, skolai bija vairākas ēkas. Palīgā nāca visi ģimenes locekļi. Kad notika kādi skolas svētki, tad skolā trūka krēslu, lai visu saimi sasēdinātu. Antons Kūkojs un Marija Terentjeva bija kā mūsu bišu saimes vecāki, kuri par katru rūpējās, palīdzēja visos brīžos un vienmēr mūs aizstāvēja, kad tas bija nepieciešams. Un mēs, skolotāji, skolas darbinieki, tik apkārt lidojām un radoši strādājām, jo Antons Kūkojs pats strādāja 24 stundas diennaktī un mūs rosināja plauksmei un saziedēšanai! Viņš prata iedvesmot darbam. Kā vadītājs viņš nekad nedomāja par savu labumu, bet tikai par darbu un saviem darbiniekiem. Viņš mīlēja mūs un uzticējās mums. Kā viņš pats teica par mums: “Iešķil vien dzirkstelīti – un raugu, jau šie aizdegas, plīvo kā sveču liesmiņas Ziemassvētku eglītē”.  Mēs bijām un esam stiprs, radošs darba kolektīvs un dzīvojam stiprā stropā – kamola iekšienē siltums jāražo gandrīz nepārtraukti.

Skolotāja Inta Terentjeva: – Esmu mākslas skolas saimē no pašiem pirmsākumiem. Man tas bija liels izaicinājums, jo savus nākotnes plānus nebiju saistījusi ar skolotājas darbu. Antons Kūkojs mani iedrošināja un ļoti atbalstīja. Viņš bija kā tētis, kurš palīdzēja spert pirmos nedrošos soļus. Iedvesmoja. Antons bija ne tikai skolas direktors, bet labs draugs mums visiem, skolotājiem, bērniem. Mīlēja visus. Bija skolas dvēsele. Viņš jūsmoja par bērnu čalām skolā, dzīvīgumu. Tam veltīja arī dzejas rindas. Esmu no sirds pateicīga par visu Antonam – cilvēkam ar lielu, gaišu, plašu, siltu sirdi. Pateicīga visai mūsu mākslas skolas jaukajai, radošajai, draudzīgajai saimei, kurā es jūtos kā ģimenē jau 30 gadus. Pateicīga mūsu Mākslas skolas kuģa lieliskajai kapteinei Sandrai, kura ar visu sirdi un dvēseli veiksmīgi to vada…

– Mākslas skolas audzēkņi un pedagogi nereti darbojas ārpus mākslas skolas telpām, kā arī ārpus tīrās tēlotāja mākslas un veido arī dažādus projektus. Te var pieminēt gan regulāro dalību Ludzas svētku noformējuma veidošanā, gan neseno A. Kūkoja jubilejas projektu, gan dalību nekonvencionālās modes skatēs. Kad sākās šī ārpusskolas darbība, kas ir tās galvenie iniciatori? Kuras iniciatīvas uzskatiet par tādām, kuras sevišķi izdevušās un palikušas atmiņā?

Direktore Sandra: – JSLMS zināmā mērā ietekmē kultūras un mākslas dzīvi reizēm tikai pilsētā, reizēm Latgales mērogā, reizēm Latvijas, reizēm arī tālāk. 30 gadu laikā to ir bijis daudz. Kas tos var pārskaitīt un nosaukt, ja kāds to izdarīs, mēs priecāsimies. Divi lielākie un tuvākie ir bijuši “Laiks Luciem Ludzā”, kas satuvināja ar J. Soikāna saimi, atjaunoja saiti starp Ilzi Menneking-Soikans (J. Soikāna meita) un radīja jaunu – ar Uldi Balodi (J. Soikāna mazdēls) un A. Kūkoja 80-tajai dzimšanas dienai veltītais gads. Paldies, ka tās idejas atnāk un paldies, ka tām notic tik īsti, ka var īstenot! Un ir ļoti labi, ka mums ir viņi abi Juris un Antons. Tie ir avoti, kur smelt idejas, kuras ir vērts aktualizēt, celt saulītē.

Skolotāja Iveta: – Varu droši apgalvot, ka visos laikos un visās mākslas skolās dzīves krāsas piešķir pasākumi, notikumi un neaizmirstamās piedzīvotās sajūtas. Radošais pozitīvais mākslinieku “dullums” ļauj realizēt neparastas, grandiozas un neaizmirstamas lietas un notikumus. Mūsu skolā tā ir fantastiska kolektīvā sajūta, kad “iešķiļot” vienu radošu dzirksti, tā iekurina kaut ko dižu, kas spēj izturēt laika pārbaudījumus un kļūt par stabilām vērtībām. Ir palikuši atmiņā agrāko gadu rosīgie mākslas dienu pasākumi, kas visnotaļ bija skolas pedagogu pašiniciatīvas vadīti un pilnvērtīgi piedzīvoti. Audzēkņi gadiem ilgi var sajūsmināties par kādreiz piedzīvoto spoku balli vai karnevālu. Modes skates ir ieņēmušas stabilu notikuma vietu, radošu rosību un adrenalīna porciju. Tikpat stabili skolā ir iedzīvojies “Brīvais mikrofons”, kas nepiespiestā formātā ļauj pašizpausties ikvienam, nevērtējot, nenosodot vai neizsmejot par kādu neizdošanos. Svarīgākais visos notikumos, kad ir uzdrošināšanās, radošais process, kas ikvienam ļauj būt pašam. Ar šo sajūtu azotē turpinu visas foršās lietas, kas ir aizsākušās kādreiz un piešķiļu jaunas un jaunas radošās dzirkstis, lai tas varētu arī turpināties arī nākotnē.

Skolotāja Maija: – Skolotāji var daudz un dikti, bet bez skolniekiem viņi ir bezspēcīgi.

– Ko var sacīt par tagadējiem skolas audzēkņiem? Vai un kā viņi izmainījušies, salīdzinājumā ar 20. gadsimtu? Kāda ir sadarbība ar vecākiem? Vai jūt, ka mainījušies arī viņi?

Skolotāja Ineta: – Viennozīmīgi skolas audzēkņi ir palikuši ļoti zināt griboši, svarīgs ir arī pamatojums iegūtajām zināšanām, ir augusi spriestspēja par lietām. Man ļoti patīk, ka bērns/audzēknis ir atvērts komunikācijai, daudzas lietas atklājas sadarbojoties, sarunājoties, tagad ir moderni verbalizēt domāšanu par mācīšanos, būtībā tas viss notiek. Vecāki ir fantastiski, jo savādāk nevar būt. Fantastiskiem bērniem ir fantastiski vecāki, kā saka – ābols no ābeles tālu nekrīt, bērns – vecāku spogulis. Šajā laikā, kad visā valstī tiek īstenots attālinātais mācību process, es gribu pateikties katram mākslas skolas audzēkņa vecākam par lomu, ko viņi pilda, viņi būtībā ir starpnieki starp skolotāju un audzēkni, kas nodot informāciju par mācāmām lietām, uzmundrina, pakoriģē un mudina darboties.

Skolotāja Iveta: – Mani uzrunā, motivē un dod impulsu darboties audzēkņu atvērtība, uzticēšanās un zinātkārais skatiens. Šobrīd, darbojoties attālināti, to var izjust vēl spēcīgāk, cik iztrūkstošs ir klātienes sadarbības abpusējais ieguvums. Tāpēc esmu atbildīga par katru skatienu, jautājumu, ziņu, attieksmi un priecājos par jebkura veida iespējamo komunikāciju. Nenogurstoši meklēju un meklēju jaunas uzrunas formas, pieejas un metodes, lai uzrunātu mūsdienu cilvēkbērnu. Kā neatņemams pozitīvās komunikācijas un savstarpējās sadarbības pamats ir komunikācija ar audzēkņu vecākiem. Šobrīd, kā nekad agrāk, pateicoties saziņas platformām, ir iespēja maksimāli ātri sazināties ar vecākiem un saņemt atgriezenisko saiti par lietām, kas saistās ar mākslas skolas dzīvi. Neskatoties, ka katram šis posms ir visādi citādi piesātināts, vecāki ir gana aktīvi, ieinteresēti, bērnus atbalstoši, komunicēt gatavi un iesaistīties mākslas skolas organizētajos pasākumos, notikumos un akcijās. Šī brīža mākslas skolas tehnoloģiju, interneta un viedierīču ikdienas dzīves ritējumā tomēr mums JSLMS primāri ir cilvēks, viņa emocijas un sajūtas, pateicoties šai abpusējai sadarbībai, mēs to vēl jūtam un piedzīvojam.

– Varbūt ir aizmirsts uzdot kādu svarīgu jautājumu? Ko jūs vēlētos piebilst un pastāstīt, domājot par skolas jubileju un tās perspektīvām?

Skolotāja Iveta: – Paldies ikvienam un katram, kurš ir bijis, ir un būs piederīgs JSLMS.

Skolotāja Maija Gailuma (Nautrēni): – Skaists laiks gan skolai, gan pašiem. Ļoti iepriecina bērnu un vecāku atbalsts. Šajā attālinātajā procesā mēs esam apguvuši dažādas iemaņas, kas mums liek pārdomāt momenta nozīmīgumu. Nekas mūsu dzīvē īpaši nav mainījies, vismaz manējā nē. Tehnoloģijas man palīdz uzturēt saikni ar bērniem, īstenībā arī ar vecākiem esam atraduši vairāk laika sarunām. Pašlaik filiāle darbojas pāri 30 audzēkņi šobrīd esam aktīvi un atvērti dzīvei. Praktiski visus esmu apsveikusi svētkos, skolas jubilejā, esam sazūmojuši ar Ludzas kolēģiem. Noguruši, bet laimīgi. Visiem izturību un novēlam mūsu MĀKSLAS PILIJ LUDZĀ veiksmi un stabilitāti.

Direktore Sandra: – Savu 30-to mācību gadu 2021. gada 1. septembrī mākslas skola sāks ar domu par akreditācijas momentuzņēmumu oktobrī. Jaunā izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēma, kas ar 2021. gadu tiek ieviesta, ļauj cerēt uz labām pārmaiņām šajā jomā kopumā un ilgtermiņā. Paldies par mazu, jauku misēkli saistībā JSLMS pasludināšanas dienas datumu. 18. maijā ir 30 gadi un viens mēnesis kopš brīža, kad Ludzas rajona priekšsēdētājs Vilis Dzērvinieks parakstīja lēmumu par mākslas skolas izveidi Ludzā. Īstais brīdis raudzībām, ja vien ne tikšanās ierobežojumi! Visiem veselību un laimīgu ceļošanu Dzīvē un Mākslas pasaulē.

Informācijas avots: 

Laikraksts “Ludzas Zeme”

Autors: Gundars Rufus Resnais

Kolāža: J. Soikāna Ludzas Mākslas skolas audzēkņu sveiciens

Video: J. Soikāna Ludzas Mākslas skola