25. martā Ludzas dzelzceļa stacijā pieminēja deportācijās cietušos

Vagons ir nedzīva būtne, tam vienalga, ko vest un uz kurieni. Toties cilvēkam ir sirds, smadzenes, viņš var just līdzi. Tad kāpēc mēs varam būt tik cietsirdīgi viens pret otru? Kas mūs mudina nogalināt, pazemot citus? Kādēļ 1949. gada martā no Baltijas valstīm izsūtīja vairāk nekā 90 000 cilvēku? Tie taču bija cilvēki, kuri 1949. gada 29. janvārī pieņēma lēmumu, ka četras grupas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju jāsūta uz Sibīriju. Tika noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki un viņu ģimenes, 2) bandītu (partizānu) un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizāņu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) partizāņu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika — tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Ceļā uz izsūtījuma vietām 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 cilvēks.

Šodien, 25. martā Ludzas dzelzceļa stacijā pavasarīgi čivināja putni, spīdēja saule, un bija grūti iedomāties, ka pirms 70 gadiem uz šejieni sadzina parastas ģimenes, iesēdināja preču vagonos un aizveda tūkstošiem kilometru prom no viņu mājām. Šodien pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens notika svētbrīdis, lai pieminētu izsūtītos un deportācijās bojā gājušos cilvēkus. “Tie notikumi ir palikuši kā rēta Latvijas vēsturē, un tā nekad nesadzīs“, teica Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs. 

To briesmīgo notikumu liecinieku kļūst ar vien mazāk, bet no vēstures tos nevarēs izdzēst, par tiem jāstāsta jaunajām paaudzēm. Šodien svētbrīdī piedalījās gan paši represētie, gan jaunsargi, gan skolu jaunieši.