Ne kur tālu, tepat vien

Katru dienu darbnīcās tika īstenots radošs darbs, kas tuvināja mērķim – izstrādāt animācijas filmas ideju. Multfilmas pamatā ir kopīgi sacerēta pasaka, kurā iekļautie personāži: Sprīdītis un Nesterka, pārstāv kā Latvijas tā Baltkrievijas folkloras tradīcijas. Abus pasakas varoņus gaida pārbaudījumi un brīnumainas pārvērtības. Pasakas beigas kā vienmēr ir laimīgas un atklāj trīs pamatvērtības, kuras šobrīd, Jums lasītāj, vēl napastāstīsim, jo no 1.augusta līdz 10. augustam turpināsim Baltkrievijā iesākto darbu še pat Ludzā J.Soikāna Ludzas mākslas skolā. Varam droši teikt: scenārijs gatavs, projekta logo daudzie varianti ir, pasaku tēli ir. Radošā procesa brīvība ir radījusi blakus ideju, kas projektā nebija paredzēta. Ir sacerētas trīs pasakas, kuras varēs lasīt krievu, baltkrievu, latviešu, latgaliešu valodās. (Ja pasaku ķēniņš nebūs pret, tad arī angļu un norvēģu).

Desmit dienas ne tikai aizlidoja vēja spārniem, bet bija arī piepildītas kā pilns, pāri līstošs kauss ar jaunatklāsmēm par Baltkrievijas vēsturi un kultūru, tradīcijām un folkloru, sadzīvi un svētkiem, lauku ciematiņiem un lielpilsētām. Ļoti daudzas tradīcijas, kas nāk no aizlaikiem mums ir kopīgas. Baltkrievijā tieši tāpat kā Latvijā vasaras saulgriežos meklē papardes ziedu, rotājas ar ziedu vainagiem, aizsargā savas mājas aizspraužot nātri vai usni pie durvju stenderes, Ziemassvētku dziesmās skan kaladū un galdā tiek likta kūča no kviešu graudiem vārīta utt.

Baltkrievijas vēstures smagās dienas piedzīvojām, apmeklējot memoriālo kompleksu “Pārrāvums” pilsētā Ušači, memoriālo kompleksu Hatiņ, un Slavas Kurgānu. Katrs trešais Baltkrievijas iedzīvotājs cieta 2.pasaules kara laikā. Pamatīgi iepazinām pilsētas Glubokoje kultūras dzīvi. Mēs ciemojāmies amatu mājā, pilsētas bibliotēkā, kultūras centrā, kur noskatījāmies divas leļļu teātra izrādes, novadpētniecības muzejā, baznīcās.

Laika apstākļu lutināti bieži baudījām vasaras labumus – peldēšanos ļoti skaistā un teiksmām apvītā ezerā. Tikai pēdējās trīs dienas vējš pūta vēsāku un spēcīgāku elpu un lietus mākoņi dancoja pa debess jumu, tumsā draiskodamies ar zibeņiem, un ducinādami pērkonbungas. Saules siltums kopā ar cilvēku sirds siltumu, kas mūs uzņēma ciematiņā Ivjas, vēl un vēl reiz liecināja, ka nav nekā svarīgāka šajā pasaulē par savstarpējām attiecībām, rūpēm vienam par otru, cieņu un mīlestību, uzticēšanos un paļāvību, kas mums – svešiniekiem tur ļāva justies, kā savējiem.

Ne kur tālu, tepat vien mēs bijām.