Skolēni apmaiņas projektā Dānijā

Starptautiskā skolu apmaiņas projekta Comenius ietvaros Ludzas 2. vidusskolas audzēkņi februāra beigās devās uz Dāniju. Brauciena mērķis bija tuvāk iepazīt šo zemi, tās kultūru un tradīcijas, kā arī apmainīties pieredzē par izglītības sistēmām Latvijā un Dānijā. Taču lielākais pārdzīvojums – dzīvošana dāņu ģimenēs.

Ceļš bija garš, taču mūs priecēja Dānijas pavasarīgais gaiss un gājputni, kas uz brīdi nolaidušies koptajos labības laukos, lai uzkrātu spēkus tālākajam ceļam uz Baltijas valstīm. Bet Latvijā tobrīd sniegs vēl nebija nokusis.

Pēc laika jau bijām brauciena galapunktā Herlevā. Tā atrodas Dānijas austrumu daļā, 9 km no Kopenhāgenas. Salīdzinot ar Ludzu, tā ir daudz lielāka, tomēr ļoti skaista un sakopta. Pilsētā kopā ar visiem apkārt esošajiem ciematiņiem dzīvo aptuveni 13 000 iedzīvotāju.

Herlevā ieradāmies ap pusdienlaiku, mūs sagaidīja skolas Comenius projekta menedžere Rikki. Viņa palīdzēja mums atrast ģimenes, kurās dzīvojām nākamās septiņas dienas. Dzīvošana ģimenēs bija ļoti laba iespēja redzēt dāņu ikdienas dzīvi, mājokļus un ēšanas paradumus. Dāņu skolēni un viņu vecāki visai maz zināja par Latviju, un mēs bijām lepni, ka varējām viņiem palīdzēt “atklāt Ameriku”.

Pirmā diena pagāja Herlevas pamatskolā, kur mācās mūsu projekta partneri. Dāņu skolas īstenībā ļoti atšķiras no Latvijas skolām. Visa izglītība Dānijā ir bez maksas. Pamatizglītību dāņu skolnieki iegūst pēc 9.klases, taču 10.klase ir domāta tiem skolēniem, kas nezina, uz kuru arodvidusskolu vai ģimnāziju doties un šī viena gada laikā viņiem ir iespēja iekavēto atgūt. Skolā, kurā viesojāmies, bija speciāls desmito klašu centrs ar trim 10. klasēm. Skola ir iedalīta 3 sektoros, vienā no tiem ir bērnudārzs un sākumskola, otrajā – skolēni no 3.klases līdz 6. klasei un trešajā sektorā no 7.-10. klasei. Arī vērtēšanas sistēma ir savādāka. Dāņiem ir tādas atzīmes, kā 00 – tas varētu nozīmēt to pašu, ko mums nulle ar mīnusa zīmi. Tālāk nāk 03, kas arī nozīmē, ka nekas nav padarīts, pēc tam seko atzīmes 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11 un 13. Pēdēja atzīme ir tas pats, kas mums 10 – atzīme par īpaši labu darbu, kas pilnībā atšķiras no pārējiem. Skolēnam jāsaņem vismaz 6 balles, lai ieskaites un testi būtu nokārtoti. Beidzot devīto klasi, skolēniem jākārto eksāmeni dāņu, angļu, vācu valodā, kā arī matemātikā un fizikā / ķīmijā. Interesanti likās tas, ka skolā nebija ēdnīcas, bet pusdienas skolēni ņēma līdzi no mājām. Arī mums, latviešiem, katru dienu līdzi tika iedotas pusdienas. Mūs pārsteidza ne tikai skolas ēka, bet arī augstais tehniskais nodrošinājums – digitālās foto un videokameras, portatīvie datori, katrā klasē interaktīvā tāfele- līdzekļi, ar kuriem mācību darbs iegūst augstāku kvalitāti . Liekas, līdz tādam līmenim pat mūsu skolām vēl tāls ceļš ejams.

Dīvaini, ka lielākā daļa dāņu nezināja, kur īsti atrodas Latvija un kādā valodā šeit runā. Viņi domāja, ka Latvijā valsts valoda ir krievu. Atlika vien pārvarēt sākotnējo kautrību, atraisīt domas un anglisko mēli, lai beidzot dāņiem parādītu, kas īsti ir Latvija. Mēs esam pārliecināti, ka tas mums arī izdevās, jo pirms došanās uz Dāniju bijām sagatavojuši vairākas datorprezentācijas, ar kuru palīdzību būtu vieglāk radīt pareizu priekšstatu par mūsu valsti, pilsētu un skolu. Atklāti sakot, par Latviju dāņu skolēni vēlējās uzzināt jautājumu atbilžu formā, jo, kā vēlāk izrādījās, šāda veida prezentācijas viņiem ir gana apnikušas.

Lieliskus iespaidus par Dāniju guvām arī divas dienas pavadot Kopenhāgenā, kur varējām iepazīt īsto lielpilsētas dzīvi. Apbrīnojami lielas pūles dāņi ir veltījuši, lai saglabātu šo veco ēku sākotnējo izskatu un auru, un tas patiesi viņiem ir izdevies. Vēl dāņi lepojas ar Ziemeļu jūru, kuras dzestro gaisu jutām arī mēs. Netālu no Tivoli parka atrodas Rātslaukums un turpat, protams, slejas sarkano ķieģeļu Rātsnams. Arī no šī Kopenghāgenas administratīvās pārvaldes simbola torņa vairāk nekā simt metru augstumā paveras brīnišķīga panorāma. Tā ļauj ieraudzīt Kopenhāgenas vēsturiskās apbūves greznumu un iespaidīgumu, izpētīt pilsētas centra gājēju pasaules Strēgetas dinamisko daudzkrāsainību, kā arī pavērot, kāds no augšās izskatās Tivoli parka plānojums.

Brauciens ar kuģīti ļāva atklāt divas kopenhāgeniešu kaislības – kaislību pret atpūtu uz ūdeņiem un kaislību pret drosmīgiem, radošiem risinājumiem arhitektūrā. Mēs ieraudzījām gan visu iespējamo veidu laivas, jahtas un kuģīšus, gan atraktīvas jaunuzbūvētas laivu piestātnes, gan modernas pilsētas iedzīvotāju mājas, kuru logi atrodas tikai mazliet augstāk par ūdens līmeni, ieraudzījām arī Kopenhāgenas mūsdienu arhitektūras lepnumu – bibliotēku un operas ēku, kuru fasādes ģeometriskie risinājumi un būvniecībā izmantotais materiāls ļāvuši šīs ēkas nodēvēt holivudiskā vārdā – “Melnais dimants”, bet vizuālais iespaids parāda – Dānijā arhitektūra patiesi ir māksla, nevis tikai veids, kā kaut ko padabūt zem jumta. Bibliotēkas un operas kompleksa plašums apliecina arī vēl vienu Dānijas iedzīvotāju kaislību – pret informācijas avotiem un mākslu.

Izkļuvis no pilsētas kanālu labirinta plašākos ūdeņos, kuģītis, protams, aizved mūs līdz Kopenhāgenas simbolam – Mazajai Nāriņai, Hansa Kristiana Andersena pasakas varonei, kura, sēžot uz akmens Kopenhāgenas piekrastē, raugās jūras viļņos ar nemirstīgas mīlestības apdvestu skatienu jau gandrīz gadsimtu. Mazās Nāriņas iecelšana Kopenhāgenas simbola godā ir arī slavinājums abiem tās autoriem – par vienu no visu laiku ievērojamākajiem dāņiem atzītajam pasaku rakstniekam Hansam Kristianam Andersenam un 20. gadsimta pirmās puses populārajam skulptoram Edvardam Eriksenam, kurš, kā stāsta, Mazās Nāriņas skulptūrā atainojis ne vienu vien savu apjūsmoto sievieti.

Kopenhāgena ir kontrastiem bagāta pilsēta. Izstaigājuši gājēju ielu Strēgetu, apciemojuši elitāro laukumu Kongens Nytory, kura centrā atrodas viens no iespaidīgākajiem pieminekļiem pilsētā – karaļa Kristiāna V statuja, esam ielūkojušies tikai vienā no daudzajām, atšķirīgajām pilsētas sejām. Monarhija ir Dānijas lepnums un valstiskuma simbols. Dāņi uzskata monarhiju par daļu no savas valsts identitātes un šo izjūtu nevēlas pazaudēt vispārējā globalizācijas tendenču straumē. Varbūt tāpēc Kopenhāgenas pilīm arī 21. gadsimtā piemīt majestātisks spožums un laika varas neatņemama elegance. Amalienborgas pils, kas ir Dānijas karalienes Margarētas II rezidence, oficiālo noskaņu pastiprina pie pils esošā karaliskā godasardze (starp citu, veidojot godasardzi pie Latvijas Republikas Prezidenta pils, ne mazums esot aizgūts tieši no Dānijas karaliskās gvardes tradīcijām). Pie Amalienborgas ir vērts ierasties divpadsmitos dienā un noskatīties karaliskās godasardzes maiņu – krāšņu, muzikālu rituālu, kas it īpaši iespaidīgs ir tieši tāpēc, ka patiess – īsta godasardze pie reālas karaļpils, kā jau gadsimtiem ilgi.

Bez ekskursijām mums bija arī citi izklaides pasākumi. Skolēniem bija iespēja pabūt dāņu mājas ballītēs, filmu vakaros, kā arī doties mazās izjādēs ar zirgiem. Un pēdējā vakarā pirms aizbraukšanas skolā tika organizēts neliels pasākums, kur mēs dāņiem nedaudz padziedājām latviski un pateicāmies par viesmīlību.

Pa šīm septiņām dienām bijām ļoti sadraudzējušies ar skolēniem, pie kuriem dzīvojām, kā arī ar viņu vecākiem, un pat pieraduši pie savām pagaidu mājām. Braucot prom, gandrīz asaras bija manāmas acīs, bet galu galā mūs mierināja doma, ka draudzība turpināsies. Tātad šobrīd atliek vien gatavoties dāņu uzņemšanai mūsu pilsētā – Ludzā.

Projekta ietvaros skolēni un skolotāji jau bijuši Kiprā, Itālijā, Dānijā. Nākamais brauciens – uz Norvēģiju, noslēgumā – Dānijas viesu uzņemšana Ludzā.